Debesis vēl apmākušās,
Pusnakts romance jau iesāk skanēt.
Nav jēgas klausīties mirstošās
Vālodzes pēdējā dziesmā.
Nav jēgas plūkt vītušas rozes,
Tām nav vairs dzīves smaržas.
Es strādāju kā vilks,
Un uz mēnesi gaudoju [tikai ceturtdienās pāra mēnešos],
Katru dienu biju gatavs karā iet,
Lai cīnītos par tiesībām kaut kādām.
Šī dzīve nav baltiem,
Šī dzīve nav melniem,
Šī ir dzīve bez rītausmas.
Kaut kur mīlestība ir stipra,
Kaut kur ūdens ir tīrs,
Neklauvē nāves vīrs.
Kaut kur ir miers un prāts,
Žēl tik, ka mūsu tur nav,
Pavērot dzīvi, ko graut.
Jo tālāk – jo vairāk,
Jo vairāk – jo stiprāk.
Mūs visus kā vienu
Sirdsapziņa nežēlojot moka.
Pie bezdibeņa malas,
Aiz kura ir mūžība,
Viens tu stāvi aizmirsts,
Dīvains spīdums ir tevī.
Atvadījies no pasaules,
Tu vēlies sev bezrūpību.
Tu vēlies paspēlēties ar uguni,
Šajā nevienam nepiederošajā dzīvē.
Žēl, ka pēdējo reiz.
Kurš teica, ka slikti dzīvojām,
Kurš teica, ka dzīvojām par velti,
Mēs taču par visu maksājām.