Pazudušie pieraksti bērza tāsī

Tu izej pastaigāties
Dzīves parka takās,
Tur var iet un
Redzēt noieto dzīvi,
Bet sajūta tāda,
Ka daudz taku
Vairs nav atlicis.

Var dzirdēt kaimiņos
Rīt lieli svētki,
Gribētu es iet,
Zīmētā bildē
Dzīvot skaisti,
Bet mēs varam
Pārbaudīt, aiziet.
Vai nāksi man līdz?

Atpūta plānotā
Šoreiz gan izpaliek.
Esmu tev tuvu,
Cik vien var,
Tu esi visjaukākā,
Ko vien zinu,
Bet es vēlos, lai
Tā arī paliek.
Un es zinu,
Tā arī būs.

Elpu ievelku,
Gaisa vēl daudz,
Ir viena lieta,
Ko atceros,
Tā esi tu, parkā.

Un dažreiz atnāk atpakaļ
Sajūta par bērnu dienām.
Tik daudzus gadus atpakaļ,
Kad visi bijām bērni mazi
Un viss uz pasaules šķiet
Nelabojami ideāls.

Tad seko dienas, kad
Nešķiet nekas – mēs dzīvojām
Tai dienai, nākotne un viss
Pārējais ir vienaldzīgs.
Vienalga viss, gan pienāks rīts.
Gan saule spīdēs,
Gluži kā sākumā,
Putni lidos virs galvām,
Virs mākoņu sētām.

Un liekās, ka tā tam
Arī būtu jābūt.

Tad atsēžos pie upes -
Man liekās sliktu lietu
Nav bijis manā mūžā.
Bet…atgriežos skarbajā
Karalienes Realitātes valstībā,
Viss slikti, kā nekad, kā
Visļaunākajos sapņos, ko
Nosaukuši par murgiem.

Bet es skatos un atrodu
Gaišu punktu, kā gaismu
Tuneļa galā, kas strauji
Traucās uz nākamo staciju.
Un maršruts saucās dzīve.

Žēl, ka tas ir dzīves metro,
Izkāpt var jebkad,
Bet iekāpt nesanāk.
…ekspresis…

Mans prāts uzcēla cietoksni,
Tavs smaids to ātri sagrāva.
Es nebiju tam pretī, izrādās.

Nekas jau nevar palīdzēt,
Tiesības glābj zudušos,
Tiesības glābj taisnīgos,
Tiesības glābj suņus.

Bet es kaut kā izdzīvošu.

…Jums ir tiesības klusēt,
Viss, ko jūs pateiksiet var tikt
Izmntots pret jums tiesā.
Jums ir tiesības uz advokātu,
Ja jums tāda nav

- jūs…
Esat mēslos…

Vārdi. Tie pasaka lietas
Nopietnības diagnozi.
Vārdi – pazudina cilvēku
Pirms tā pazušanas
Dabīgā veidā.

Nav svētku vairs,
Ne Jaunais Gads,
Ne vārda dienas -
Kalendārs arestēts,
Visas dienas ir lietišķie
Pierādījumi.
Tiesas lēmums : nāve,
Jo vainīgs pie dienu slepkavošanas.
Katru dienu viena diena
Mirstot satumst.

Dzīvē monstri nav pārdabiski,
Tas ir katrs sev, reizi no reizes.

Ar kādu viss ir kārtībā,
Viņš ir laimīgs, viņam
Ir puslīdz viss,
Redz visu baltās krāsās,
Pēkšņi melns punkts.

Viņu pamodina.
Izrādās lidojumam
Nelabvēlīgs laiks.

Tomēr paskatos
Pa logu laukā -
Tur spīd saule,
Neviena mākoņa.

Prasu komatiem,
Kur atļauts
Aiziet man
No šejienes prom?
Kāpēc? Jautājuma
Zīmes negrib atbildēt,
Jo punkti ir tik
Ļoti apaļi.

Galdauts apsiets
Ap kaklu aizvieto
Kaklasaiti un tauriņu.
Brilles uz mutes,
Lai varētu skaidrākus
Vārdus teikt.

Tas tomēr ir piķis,
Nejau, ka melns,
Bet tāpēc, ka lipīgs.

Debesis vēl apmākušās,
Pusnakts romance jau iesāk skanēt.

Nav jēgas klausīties mirstošās
Vālodzes pēdējā dziesmā.
Nav jēgas plūkt vītušas rozes,
Tām nav vairs dzīves smaržas.
Es strādāju kā vilks,
Un uz mēnesi gaudoju [tikai ceturtdienās pāra mēnešos],
Katru dienu biju gatavs karā iet,
Lai cīnītos par tiesībām kaut kādām.

Šī dzīve nav baltiem,
Šī dzīve nav melniem,
Šī ir dzīve bez rītausmas.

Kaut kur mīlestība ir stipra,
Kaut kur ūdens ir tīrs,
Neklauvē nāves vīrs.
Kaut kur ir miers un prāts,
Žēl tik, ka mūsu tur nav,
Pavērot dzīvi, ko graut.
Jo tālāk – jo vairāk,
Jo vairāk – jo stiprāk.
Mūs visus kā vienu
Sirdsapziņa nežēlojot moka.

Pie bezdibeņa malas,
Aiz kura ir mūžība,
Viens tu stāvi aizmirsts,
Dīvains spīdums ir tevī.
Atvadījies no pasaules,
Tu vēlies sev bezrūpību.
Tu vēlies paspēlēties ar uguni,
Šajā nevienam nepiederošajā dzīvē.
Žēl, ka pēdējo reiz.

Kurš teica, ka slikti dzīvojām,
Kurš teica, ka dzīvojām par velti,
Mēs taču par visu maksājām.

Tu esi tik cieta
Un nelokāma.
Un grūti ir
Tevi mīkstināt.

Ardievas man saki,
Tas skan parasti,
Kārtēji, sāpīgi.

Bet šoreiz zinu es,
Tu nedomā tā,
Es zinu, ka tu zini,
Ka es zinu,
Ko tu zini.

Bēgot prom no sāpēm
Pazaudēju spēkus,
Izsīkums bij’ klāt,
Baiļu pieskāriens
Uz miesas.

Manās acīs nakts -
Diena ietraucās rudzu laukā,
Zivis aizgāja pabarot rosolu.
Atnāca gaisma -
Glābējs no sevis paša.
Bārda atkal drīkst augt,
Atpakaļ dzīvi var saukt.

Smēķēju cigareti.
Sprādziens!
Es atklāju dinamītu,
Kas rosās manās
Smadzeņu rievās.
Jauns atklājums!
Tak nejau dinamīts,
Bet tas, kas sirdij
Un dvēselei vajadzīgs,
Tā esi tu – saule, gaisma,
Vējš, liesma, jumta segums,
Spēks, vājums, vājība.

Un dzīve atkal traucas kalnā,
Kam virsotni nevar saskatīt,
Tas arī ir labi,
Nevarēs zināt, kad
Ceļš sāks vest uz leju,
Arī tas ir labāk.
Laikam.

Mēs izdzīvojam,
Mēs redzam,
Mēs maksājam
Par savām kļūdām,
Ar sāpīgām izmisuma asarām.

Vārdi, ko es nesaprotu,
Ir kā upura laipnība,
Kas rodās pat no pelnutauka.
Vājprātības bulta
Lido savu ceļu,
Tajā visu ļauno gulda,
Nolīdzina līdz ar zemi.

Jūtos slims,
Nesaprotu – tas ir īsts ienaidnieks
Vai mānīgs draugs.
Vājprāts nāk, prom aiziet,
Nenormāla vieta…
Debesis zilas, melni burti.

Mēs tagad vēsturi pārrakstam,
Viena lieta, ko tur atradām,
Ir aizstāvības saldskābā garša,
Kas reizēm pārvēršas pelnos.

Lielas nācijas celtas no citu kauliem,
Ar dubļiem un salmiem,
Ar asinīm un sviedriem.
Viņas zin, ka sliktākas par saviem
Bezgalīgajiem ienaidniekiem.

Kas nezin,
Tas ir vai nu mazs,
Vai dumjš,
Vai abi kopā.

Beidzot esi tu laimīgs,
Laimīgāks par visu uz zemes,
Eņģeļi tevi paceļ no zemes,
Lai nevajadzētu pa zemi vilkt.
Neprātīgais, bēglis, ceļa nav !

Tu redzi ceļu ar
Nepareizām māņu pēdām,
Kāda daļa tev gar tām ?
Tavs eņģelis ir sācis
Nepareizu ceļu iet.
Ieraugot tevi sev līdzās,
Grib tevi pazudināt.

Dzirdu nepareizu balsi,
Nepareizi vārdi skan.
Akla nakts pār zemi nāk,
Tā negrib mani pār slieksni laist.

Pa dzīvi klīstu, kā pa sapni,
Bet mieru atrast nesanāk.
Neaptēstas sāpes sit pa smadzenēm,
Bet bēgt vairs spēka nav,
Tu meklē vainu, kļūdu,
Tu domā par ko tu kļūtu.

Domā! Tas nepalīdz, bet ir lietderīgi…

Kamdēļ tu skaties uz mani,
Ja nevari ciest ?
Kamdēļ es skatos uz tevi,
Ja tu man liec ienīst sevi ?
Pazudis Ēdenes dārzā,
Neviens velns man netic,
Nevienam nekas nav vajadzīgs,
Dievs manī neieklausās,
Varbūt izdari to tu ?

Dažreiz vēlos sist,
Dažreiz vēlos mirt,
Citu reizi iznīcināt,
Bet dažreiz raudāt gribu.
Dažreiz es piedodu,
Bet biežāk piedod man,
Dažreiz es iedodu,
Bet pārsvarā es ņemu.

Mēģini aiziet prom,
Kad redzi viss laiks ir zudis.
Zvaigzne slaidi krīt,
Iekrīt man tieši delnā.
Un tad sāku redzēt es
Kā mana dzīve paiet garām.
Un neatskatās tā,
Neesmu vajadzīgs tai vairs.

Un paliks tikai atmiņa
Par mani, kā dzīves sastāvdaļu.
Sapņi sadeg, cerības sarūs,
Dzīve ir prom, ko daru vēl es ?