Mīļā, saule,
Dārgais, vējš,
Kam gan jūs
Mani triecat cauri.
Sākums bija tik daudzsološs,
Te pēkšņi viss
Apgriezās šķērsām.
Rokas man vairs
Neklausa prātu,
Sirds mana sāk
Patstāvīgi dzīvot,
Neprasot pašam neko.
Galva plīst vai
Pušu no dzīves,
Tur viss ir tik raibs un greizs.
Mīļā, saule,
Dārgais, vējš,
Es ticēju, ka
Zināt, kas darāms.
Jums prātā viens,
Man domas citas.
Kāpēc jums bij’ vajadzīgs
Katru manu soli vadīt?
Tikai dēļ tā visa,
Man ir grūtāk… būt.
Taisnība ir darīta,
Viena – tev,
Bet vai arī man?
Grūti atrast realitāti,
Turot acis ciet.