Mīļā, saule,
Dārgais, vējš,
Man vairs daudz nav atlicis,
Pulkstenis ir apstājies,
Dzeguze vairs nerādās.
Laikam vairāk nav, ko teikt,
Laikam vairāk nav nekā.
Tomēr nevaru nostāties
Pret faktu, ka
Domājat par mani.
Nav jau garantijas man,
Ka pulksteni vairs
Uzvilkt nevar.
Tomēr baidos no
Reālās dzīves.
Mīļā saule,
Dārgais vējš,
Pasniedziet man
Baltos spārnus,
Traukšos prom
Un vērošu no augšas,
Ko jūs teiksiet
Visi… vispār… vienmēr…
Dzīvam esot
Biju ellē,
Tagad varbūt
Glābsi mani,
Cits neviens
To nespēj… vairs!