Pazudušie pieraksti bērza tāsī

Pirms divsimts gadiem,
Varbūt trīs simtiem.
Es ceļoju pa pasauli,
Kurā attieksme pret mani
Nav vēl mainījusies šodien.
Nācās pļāpāt par cenu
Celšanos ar sfinksām.
Citi neredz sauli dzimstam.

Visiem ir tuvāka nauda
Un netīra bauda.
Kas viņiem svarīgāks ir par to,
Kā vienīgi finanses sakārtot.
Vai visu pasaules naudu
Var paņemt līdzi kapā,
Smaidi lai arī dzīve dzen kapā.
Šis dzīves skolu ierauga lapā,
Tas nekas, ka tā ir skuja.
Varbūt, ka tā ir labāk -
Citi nesapratīs.
Tu būsi viens vienīgs
Uz visas zemes ,kas
Māk to lasīt,
Īstas tiesības sev prasīt.
Neapskauj savu tiesību morāli,
Tā nožņaugs tevi tāpat.

Saule uzkāpj pēcpusdienā,
Dzīve aiziet prom.
Nav nevienam spēka runāt,
Visi tikai kliedz.

Kliedziens pārtop sāpju balsī,
Visu savāc sev.
Slepkavības motīvs galvā
Izpildījuma tai nav.

Kā gan godīgi šeit dzīvot
Dzīvei skrienot prom.
Operācija ar spēku,
Spēku nevar just.
Saprotams, ja izdevusies-
Brīvība var zust.

Kliedziens pārtop dzīves liesmā
Pretī neprasot neko.
Saprāts aiziet, drosmes nav,
Lai teiktu:”Jūs es mīlu!”
Piedodiet, ja varat, lūdzu
Man par to, ka vīlu
Jūsu cerības un prātus
Pašus projām dzinu.

Dzelzs doma iedūrās man galvā,
Pārējais ir mazsvarīgs,
Sāpes pārsviežās uz sirdi,
Dzīve iziet prom.

Par naudu tu esi
Gatavs uz visu.
Bet pat tad, ja
Smadzenes tu izmantosi,
Šaubos vai leģionā iekšā tiksi.
Lai arī tev ir spēks,
Viņš tev ir ķieģeļa attālumā
No smadzenēm un prāta.
Toties citi-zinību pieredze, kam krāta
Droši tur iekšā tiks,
Tas nav svarīgi, ja tur
Puse arī paliks.
Paliks smaga vēja
Vieglo roku spējā
Tvēriena ziņā.
Daži draugu atmiņā.

Pa upi peld vientuļa
Zoss spalva, straume
Viņu dzenā šurpu turpu,
Pavelk zem ūdens,
Pēc brīža izmet laukā, kā
Nevajadzīgu rīsu
Saskābušo putru.
Drīz tā pazūd, atmiņas
Par šo vēlās izsteigties līdz.
Pa dzīvi iet cilvēks vientuļš,
Divām rokām divām kājām,
Skumjšs-varbūt izmests no mājām.
Likteņa aksiomas to liec, griež,
Spiež uz ceļiem, liek pa ceļiem…grantētiem staigāt.
Bet beigās, beigās liktenis izspēlēs bēgošo kāju zīmi,
Un…viss, jo trumpjus nosaka viņš.

Dzīve – fatāla steiga,
Dzīve – pārsteidzības beigas,
Dzīve – eksistences laiva
Un smaidīgs nāves laivinieks.
Tu mirsi, laiviniek,
Jo nepārzini debesu ķīmiju.

Tev granātu atņēma,
Aiztrieca mājās.

Adrenalīns ieplūst vēnās,
Kokaīns ieceļo nāsīs,
Bet tālvadības pults
To nevar patīt uz priekšu.
Neiztīrāms paklājs
Uz samazgām skatās,
Saplēsts skūpsts,
Veci glāsti,
“Ķieģelis” uz ceļa,
Aiztek prom uz asfaltu.
Dzīve – fatāla nāve,
Dzīve – kastaņu blīve,
Dzīve – laterna bez lampas.

Tu nebiji mana,
Tu nerakstīji man,
Tu centies aizbēgt
No tā, ko zināji.

Dzērves kliedziens
Rudeni savāc līdzi.
Tas arī viss,
Pasaku laiku neatgriezt
Nevienam atpakaļ,
Jo tas aizlido projām,
Kopā ar dzērvēm.

Viss ir nebeidzams,
Viss ir lieks.
Tu sapņus par
Īstenību vēlējies redzēt.
Tu ticēji cerībām,
Ticēji man,
Tas nebija par daudz,
Tas nebij’ par maz,
Tas nav vēl beidzies,
Bet starts jau ir dots.

Es neesmu ļauns,
Esmu vienkārši nosalis,
Nosalis no vientulības
Sāpju mugursomas.
Es neuztveru dzīvi nopietni un smieklīgi,
Es mēģinu piedot.

Sāpju varenības simbols
Uzsāk darbību sirdī,
To var just, bet nevar dzirdēt.
Bezsamaņa ir
samaņas transformācija,
To nevar just, bet var virzīt.

Likumīga kontribūcija
Ņem darbību prāta aptumšanā,
Krusts vairs nav nekas,
Tas ir tikai simbols
Mūsu laikabiedru acīs,
Jēzus vairs nav Dievs,
Tas ir tikai cilvēks-
Viņi tā sacīs.

Es nevaru strīdēties
Par to, ko nesaprotu,
Bet zinu kā aksiomu,
Jo tai nevajag pierādījumu.

Likums ir noteicis
Vienu lietu:
Arī pēdējais var
Būt likums ar
Likuma spēku.

Ir tikai trieciens,
Vien sāpes un posts,
Un tevis vairs nav,
Mēs meklējam tevi.

Tu nezini cik,
Tu nezini kam dēļ
Tu staigā pa
Plēstiem stikliem,
Nav draudu vairs
Un iespējas citas,
Atrast tevi,
Jo ir acis,
Bet acis neredz,
Jo ir ausis,
Bet tās nepaskaidro.

Nav karā likumu,
Ir tikai durvis,
Es pagaidīšu aiz tām,
Lai substance vārās,
Lai pušu tā plīst,
Ir dvēselei vieta,
Kur melnie lieti līst.
Ceļš jau ir beidzies,
Viss palicis tumšs,
Tu esi uz ceļa,
Kur tevis vairs nav.

Un, ja Dievs būtu
Viens no mums,
Tad viņš nomirtu
Tāpat kā mēs.

Kapracis nesaprot,
Bruņurupucis skatās,
Lācis nomiris,
Savās biksēs platās.
Visi ir pulkstenis,
Visi ir laiks,
Visi reiz saplīsīs,
Visi reiz beigsies.

Bruņurupucis sāk
Reiz atveseļoties,
Kapracis un lāpsta-
Kopā klusā daba
Ar lietišķu erotiku.
Jautrība sit
Augstu vilni,
Otrajā raundā
Vilnis nokautēts,
Palikusi iespēja -
Arī tā kaut ko
Maksā.

Lai nonāktu paradīzē
Ir jānomirst.
Bet arī ellē var
Nokļūt un arī
Tie, kas ir jau miruši.

Man nav vairs
Nākotnes cerību,
Man nav vairs
Ilūziju stulbu.
Es esmu jau paaudzies,
Es esmu jau pamodies,
Es neesmu vairs
Pērkamas uzticības vergs,
Mani nesaista mūžīgā
Optimista perspektīva.
Es nebūšu es, ja
Būšu kā visi-
Kā tu, kā viņš,
Kā ēna, kā peļķe.

Pelni pie pelniem,
Putekļi pie putekļiem,
Dzīves kurss krītas,
Laiks paliek dzīvs.

Dzīve lieka
Sāpes jūt,
Nav ne nieka,
Kam vairs pūt.

Mūža mājas,
Paliek tukšas,
Vārdiem kājas
Aizskrien mukšus.

Skaņas kliedziens
Atrod galvu,
Vien dzijas diedziens
Vēl attur balvu.

Nerādi seju,
Kas tevi redz,
Nenoķer vēju,
Kas tevi sedz.

Esi bez bažām,
Stiprās rokas,
Tiec prom no važām,
Tās sāpēs lokās.

Dzīve lieka,
Kā grāmata kūp,
Atliek vēl vieta,
Kas smadzenēs drūp.