Tuvāk zemei

Mēs stulbi smaidījām,
Un gājām cieši blakām
Tā klusējām un slājām
Līdzās govju kakām.

Kreisais krasts,
Labais krasts,
Izdzēsts pasts,
Šahs un mats.

Savu ceļu ejam
Pa aizmirsto miestu,
Uz mēnesi rejam,
It kā mūs griestu.

Sejas slēpjam,
Vecas avīzes šķirstam.
Mēs kliedzam,
Mēs birstam,
Mēs mirstam.

Pār laukiem

Sniegbalti ķermeņi
Pār laukiem klīst.
Nespēj vairs norimties
Sirds pušu plīst.

Paiet un apstājas
Nokrīt un pieceļas.
Laime no apvāršņa
Nenāk vairs līdz.

Bet liktenis spēlējas
Atkal uz divročiem
Ar saules līkločiem
Dažādiem līkročiem.

Tukšums pret klusumu
Es pats sevi putinu,
Pats sevi saldēju,
Es pats sava ziema.

pats

Es esmu nesaprašana.
Es esmu savas šaubas.
Es savas acis atveru.
Un aizveru no jauna.

Es noteikumus aizmetu.
Šo spēli nespēlēšu.
Man nepatīk vairs dambrete.
Par maz tai spēlē krāsu.

Nav visa dzīve balts vai melns.
Nav – pareizi un nepareizi.
Es neesmu vien tik dēļ tā
Lai pierādītu sevi,
Lai krāsās sniegu zīmētu
Un iztukšotu zemi.

Par garu pauze izvērtās
Un atdalīja saknes.
Par augstu sapņi lidinās,
Tā radot citas blaknes.

Life

We have new life
We have new dreams
Discard all strife
Now bright it seems

We pray our gods
We ask for more
Ignore the odds
It’s time to score.

Take your chance
Don’t loose control
Smile in advance
This is my goal.

And when time comes
For a substitution
Raise both your thumbs
We are evolution.

Vienaldzība

Es nāku gar krastu
Ar ziņu neparastu.
Lai mieru rastu,
Pakāru pie pasta

Šie ņemās un rausta,
Gar stūriem tausta,
Ķerās pie skausta…
Tramīgi – pārāk auksta.

Tā taču sveša ziņa!
Es taču neesmu blēdis!
Pievīla atmiņa…
Ehh – “labāk būtu ēdis…”

Bet, ja jau par traku,
Varēju nekārt to mītu -
Ja vienalga, ko saku,
Labāk izlikšu tvītu.

Padodies

Par maz… Par maz…
Prāta…
Par daudz… Par daudz…
Sūdu krātu…

Dzīvot pat īsti
Necenties.
Vainot citus
Jāpaspēj.

Domāju mirsti,
Bet tu tikai slimo.
Tev vaigi par tievu?
Nekaitini DIEVU!

Saucu jūs -
Metiet nost ieročus!
Šeit vajag
Lielākus!!!

Dzīve ir beigusies,
Sākas dzīres…

Pilniem vaigiem

Paliec šeit un
Aizkavē šo brīdi.
Nu vai arī aizvācies
No trepēm.
Šeit pažarniekiem jāskrien.

Nu vai vismaz
Pavirzies malā,
Viņiem darbs darāms,
Bet tik atpūties.

Sāk lietus līt,
Pažarnieki nekur sen
Vairs neskrien.

Arī uz trepēm kluss.
Cilvēki baltos halātos
Rūpju pilniem vaigiem…
Kā kāmji rudenī…

Jauna dzīve
Kaut kur sākusies…

Kas nenomirs,
Tas mainīsies.