Nekad jau tā nebūs,
Ka tu būsi īsts,
Nekad jau tu nebūsi
Tik taisns un šķīsts.
Nekad jau tu neteiksi
Cik stiprs tavs vārds,
Jo mani tas neuztrauc,
Tavs vārds ir kā skārds.
Nekad jau tā nebūs,
Ka viss būs par vēlu,
Ka pasaule pazudīs
Vai samainīs tēlu.
Nekad jau tā nebūs,
Ka tu būsi tu,
Tu gribi būt cits -
Ar dzīvi kopētu.
Nekad jau tu nelūgsi,
Kaut ko lūdzamu,
Jo tu neesi dzirdams,
Kad ar tevi es runāju.
Līst lietus.
No zemes izlien sliekas.
Tu skrien,
Bet nav kur nolikt kāju vietas.
Tā tikai tev vai tomēr
Visiem liekas?
Gāž trešo dienu un
Zeme paliek cieta.
Sliekām meklējama cita vieta.
Tās rāpo prom -
Šī taka vēl nav ieta.
Tās nonāk klajā,
Plašā laukā, kas saucas iela.
Un mēģini nu
Iespraukties tai zemē!
Nav iespēja tur liela -
Es to nevaru un
Kur vēl slieka.
Cik patiesi,
Ka liekas izzudīs.
Tik neticami,
Ka liekas īsts.
Caur acu kaktiņu
Es pašķielēju,
Bet likās
Redzu tieši priekšā.
Tad jau laikam
Skatījos ar sirdi.
Jā, skatījos -
Un tu to dzirdi.
Es sēdēju…
Un ne jau TUR,
Kur varbūt padomājāt,
Bet upes krastā -
Jūs garām gājāt.
Tātad – sēdēju
Un biju daļa krasta.
Daļa koku, zemes
Un putnu nesaprastu.
Un ne jau, ka patika
Būt daļai no nekā un visa,
Vienkārši tā bija,
No rīta līdz kamēr gaisma dzisa.
Kur esmu tagad?
Kas esmu?
Vai esmu tālāk ticis?
Pārāk daudz jautājuma zīmju…
Nu vismaz priekš krasta…
Es apstājos,
Pirms katru soli spēru.
Un ilgi domāju,
Kad jaunas durvis vaļā vēru.
Es lidoju,
Jo daudz ko nokavēju,
Es nokritu,
Jo nesajutu vēju.
Es piecēlos,
Un sāku ātri skriet.
Es pakritu,
“…bet karavāna tālāk iet…”
Es sabirstu,
No SEVIS kļūstu SKAIDAS
Es sadegu…
Un mani pelni baidās…
Vientuļās takas,
Kas reiz apdzīvotas,
Pamestās mājas
Un eglīšu rotas.
Un var pat sajust
Kā viss reiz tur bija,
Bet redzēt var rētas
Un to kā pasaule dzija.
Vien pavēro,
Pat nevajag,
Ko sacīt.
Un nesēro,
Es redzu
Tavās acīs.
Pienāc tuvāk,
Pasniedz roku,
Paver lūpas,
Iededz smaidu.
Kaut kas krūtīs
Apmet loku.
…es tevi
Vienmēr gaidu,
Un neuztver to
Kā joku.
Stone cross,
Remains the same,
Our neighbors fight
Between the prays.
They lived in peace
Now peace is gone,
In opposite
To damned stone.
And every time,
When war begins,
The cross stands still,
But not our sins.
That cross calls flame
And hellfire death.
It’s not war game,
It’s bloody breath…
Я помнью – был
Распят я в аде,
Мне сердце вырвали
И бросили на складе.
А самого пустили пешем
Идти за новой -
Но что, я бешен?
Par jaunu dzīvi,
Jaunu gaismu,
Jauniem vārdiem,
Seju taisnu.
Par jaunu dienu,
Smaidu skaistu,
Par gaisa skūpstu
Brīvē laistu.
Par paceltām
Uz augšu trepēm,
Par jūras cūciņām
Un mitrām stepēm.
Par visu to,
Kas sniedz mums prieku,
To visu tev
Pie kājām lieku.