Mazliet…
Mazliet vēl…
Vēl mazliet uzkavējies!
Žēl…
Tev žēl…
Žēl tev manis???
Nu… piedod… atvaino…
…par to,
Ka tev tā sāp,
Ka pāri nodarīts.
…par to,
Ka esi…
Ka tāda esi…
Ka vispār esi!!!
Žēl…
Tiešām žēl…
Žēl tiešām,
Ka pateicu tā,
Ka pateicu tā toreiz…
…pašā sākumā…
Nesaproti…
Tomēr nesaproti…
Nesaproti tomēr ko darīt???
!!!EJ!!!
vientulība vientiesīga
saprašana nesaprasta
gudrs vājprāts
atrasts zudums
pārpilns tukšums
izkliegts klusums
melna gaisma
dzīva nāve
melīga taisnība
sajaukta kārtība
taisnīga liekulība -
STABILS HAOSS!!!
vai turpināt?–
-> patiesa tu!!!
Nākošais solis
Uz tukšumu ir
Klusums.
Apklusti!
Nākošais solis
Uz nāvi ir
Dzimšana.
Piedzimsti!
Nākošais solis
Uz dzīvību ir
Domas.
Padomā!
Nākošais solis
Pirms tukšuma ir
Nāve.
Nomirsti!
Ir stundas aizgājušas,
Ir pagājis kāds laiks.
Smaids tavās acīs tumšās
Ir bāls un biezs kā tvaiks.
Es kādu laiku nebiju,
Es biju svešā malā,
Lai arī esmu atgriezies,
Tu mani skaļi lamā.
Par ilgi sienu nepļautu
Un aizaugušo dārzu,
Par tavu sirdi salauztu,
Un veco, sirmo bērzu.
Bet nebiju es aizgājis
Tik ļoti tālu taku,
Tu tomēr juties pamesta,
Vienalga, ko es tagad saku.
Man dzīvē savas vērtības,
Lai arī dažreiz maldos,
Pats vākšu dzīves gudrību
Un arī ķiršus saldos.
“Sēdi tur un
Nekusties!”
Teica kāds
Vājprātis piedzēries.
“Tu varēsi redzēt
Noieto dzīvi!”
Vecā mēle
Locījās stīvi.
“Bet tas būs
Viss tavs darītais!”
Čukstēja vīrs
Un pats nobīstas.
“Pārdomā, vai
Tu to gribi!”
Vīrs piebilda
Un nokrita stīvi.
Atļauj man runāt
Un atļauj man pateikt,
Ļauj domu izteikt,
Neaizbāz muti.
Tu daudz ko
Gribētu dzirdēt
Un daudz ko
Lai noklusēju…
Man pietiek reiz,
Cik daudz gan var
Tērēt laiku,
Kāpēc man mānīt sevi?
Ko gribēju teikt?
Kas neliek man mieru?
Likās, ka tu,
Bet vai tu tā būtu?
Virs galvām skrien putni,
No akmeņiem bēg.
Tie bēg un neatskatās
Neskarot zemi.
Un tagad tie sapņo,
Redz nākotni savu
Un šķiet viņi saprot…
…
[Starp citu -
pil ūdens pār kāršu kavu].
Un akmeņi krīt,
Nav izvēles tiem.
Neredz tie vīzijas,
Nav tajos viertas sapņiem.
Esmu notriekts zemē,
Es piederu tai,
Esmu smagāks par gaisu,
Atvērts īstenībai.
Pārstāj raudāt pasmaidi.
Pat ja asaras jau birst,
Atstāj bēdas, aizmet sāpes,
Lai tās visas mirst.
Cilvēks pats rada,
Laimi savu -
Gan krītošās zvaigznes,
Gan atrasto pakavu.
Un nevajag mainīt
Vai censties atcelt to,
Lai tā vienmēr paliek -
No tagadnes uz dienu jaunāko!
Tas rīts ir uzausis,
Kad jāpasaka paldies.
Jāsakārto domas,
It visu kur tu maldies.
Deg zāle pērnā
Un ēnas klusi aizies.
Bet neej līdz,
Tu viņām tikai maisies.
Tik vien tās pretrunas -
Mēs ēnas paši esam,
Uz tām mēs uzveļam,
Ko paši nepanesam.
Es pamostos naktī,
Un asaras acīs,
Par brīvību svešu,
Par tukšumu sirdī,
Par tevi, par sevi…
…un sniegu pirtī.
Es aizmigt vairs nevaru,
Es asarās mirkstu,
Par sāpēm, ko just,
Par melīgu taisnību,
Par jums un par mums,
Par dienu un nakti…
…un sauli, kas kūst.
Es aiziet vēl nevaru
Un asarās žūt.
Man vēl ir jādzīvo
Par tevi, par sevi,
Par mums un par jums.
Par pagātni, tagadni
Un to, kas vēl būs.