Pazuduši sapņi
Pazaudēta gaisma
Tā šis mirklis vieno
Tā, ka mūžība to šķir
Neatrastie vārdi
Bezkrāsainas ilgas
Kaut kur visā tajā
Dzīvi ļaudis klīst
Nesaņemtais smaids
Nepasniegtais skūpsts
Visa dzīve paliek
Nedaudz aizelsusies
Nogurušas acis
Piesedz smagi plaksti
Kafija uz grīdas
Bet tu tik raksti…
raksti…
raksti…
Ir stundas aizgājušas,
Ir pagājis kāds laiks.
Smaids tavās acīs tumšās
Ir bāls un biezs kā tvaiks.
Es kādu laiku nebiju,
Es biju svešā malā,
Lai arī esmu atgriezies,
Tu mani skaļi lamā.
Par ilgi sienu nepļautu
Un aizaugušo dārzu,
Par tavu sirdi salauztu,
Un veco, sirmo bērzu.
Bet nebiju es aizgājis
Tik ļoti tālu taku,
Tu tomēr juties pamesta,
Vienalga, ko es tagad saku.
Man dzīvē savas vērtības,
Lai arī dažreiz maldos,
Pats vākšu dzīves gudrību
Un arī ķiršus saldos.
Atļauj man runāt
Un atļauj man pateikt,
Ļauj domu izteikt,
Neaizbāz muti.
Tu daudz ko
Gribētu dzirdēt
Un daudz ko
Lai noklusēju…
Man pietiek reiz,
Cik daudz gan var
Tērēt laiku,
Kāpēc man mānīt sevi?
Ko gribēju teikt?
Kas neliek man mieru?
Likās, ka tu,
Bet vai tu tā būtu?
Virs galvām skrien putni,
No akmeņiem bēg.
Tie bēg un neatskatās
Neskarot zemi.
Un tagad tie sapņo,
Redz nākotni savu
Un šķiet viņi saprot…
…
[Starp citu -
pil ūdens pār kāršu kavu].
Un akmeņi krīt,
Nav izvēles tiem.
Neredz tie vīzijas,
Nav tajos viertas sapņiem.
Esmu notriekts zemē,
Es piederu tai,
Esmu smagāks par gaisu,
Atvērts īstenībai.
Pārstāj raudāt pasmaidi.
Pat ja asaras jau birst,
Atstāj bēdas, aizmet sāpes,
Lai tās visas mirst.
Cilvēks pats rada,
Laimi savu -
Gan krītošās zvaigznes,
Gan atrasto pakavu.
Un nevajag mainīt
Vai censties atcelt to,
Lai tā vienmēr paliek -
No tagadnes uz dienu jaunāko!
Tas rīts ir uzausis,
Kad jāpasaka paldies.
Jāsakārto domas,
It visu kur tu maldies.
Deg zāle pērnā
Un ēnas klusi aizies.
Bet neej līdz,
Tu viņām tikai maisies.
Tik vien tās pretrunas -
Mēs ēnas paši esam,
Uz tām mēs uzveļam,
Ko paši nepanesam.
Es pamostos naktī,
Un asaras acīs,
Par brīvību svešu,
Par tukšumu sirdī,
Par tevi, par sevi…
…un sniegu pirtī.
Es aizmigt vairs nevaru,
Es asarās mirkstu,
Par sāpēm, ko just,
Par melīgu taisnību,
Par jums un par mums,
Par dienu un nakti…
…un sauli, kas kūst.
Es aiziet vēl nevaru
Un asarās žūt.
Man vēl ir jādzīvo
Par tevi, par sevi,
Par mums un par jums.
Par pagātni, tagadni
Un to, kas vēl būs.
Pazudis šai pasaulei,
Nav ceļa atpakaļ.
Viss bijušais šķiet māns
Un kļūda pašā sākumā.
Pazudis šai pasaulē
Un visas kļūdas izgaismotas,
Vienalga – sākumā vai beigās,
Tās visas sajukušas steigā.
Tikai gribu, lai tu zinātu,
Ka nožēloju to, kas bijis -
Nebijušo nožēlot nav jēgas,
Mazums lietus kāds ir lijis.
Un tad vēlreiz
Es gribu tevi zaudēt,
Lai justu, ka pasaule
Ir par tevi labāka.
Tik viens tavs vārds,
Lūpu kustība viena,
Var jau būt, ka māns,
Man priekšā siena.
Un daudz jau nevajag,
Tas neprasa daudz,
Viss pēkšņi apgriežas
Ar kājām otrādāk.
Ir taisnība viena,
Bet tā katram sava,
Man nav nekā,
Arī tu neesi mana.
[Viencēliena luga]
[[Sengrieķu motīvs]]
Hēra:
Ak, Morfej, dārgais,
Bez tevis esmu kā bez prāta,
Es tevis dēļ varu nāvē doties,
Tu esi man visdārgākais!
Morfejs:
Labi!
[... tumsa, kliedzieni, asaras, klusums, priekškars...]