Pazudušie pieraksti bērza tāsī

Vārdiem ir tik liela jēga,
Tomēr dažreiz jēga slēpta.
Vārdi pasaka tik daudz,
Ka prāts to nespēj aptvert,
Sadalīt pa sastāvdaļām,
Salikt kopā un atbildēt.

Velti meklēt pilnību
Un kaut ko ideālu,
Tā var pazaudēt to, kas ir
Jau tagad, kas vairs nav jāmeklē.
Un viss tāpēc, ka vārdiem
Liela jēga, lai
Arī dažreiz tas ir bezjēdzīgi,
Kā vārīt tējkannā vulkāna lavu,
Tomēr tas ir labāk kā smaidu savu.

Pēc tam tu domāsi vai
Palikt, vai mēģināt pazust
No svešām acīm,
No sava ceļa,
No mūsu pasaules,
No jūsu dzīvēm,
No tavas atmiņas,
Bet visu piemiņā,
Klusā, bet tomēr esošā.

Komunālais dzīvoklis,
Komunālā valsts.
Bet tu pareizi dari,
Ja paliec tepat.
Tev jāpaliek -
Tev nav, kur iet.

Bet tu saki,
Ka nav nekā,
Kas saista tevi
Vēl joprojām ar šo vietu.
Bet atskan balss
No tāluma :
“Tev jāpaliek -
Tev nav kur iet.”

Bet kā gan nav,
Ja ceļu daudz,
Un visi viņi tevi sauc,
Šī izvēle ar prātus jauc.
Tāpēc mani projām sauc,
Kaut kas nepazīstams, svešs.

Dzirdu klusumu,
Kas klusē klusumā ?
Bet viņu nevar atrast,
Satikt pasveicināt,
Jo tas esi tu pats.

Apsēstība paliekošā,
Vai tiešām tev nav māju?
Aizej prom!
Atstāj mani vienu,
Brīvu no visa.

Vientulība bālā,
Paliec taču citā krāsā,
Bet vislabāk izzūdi,
Apnicis man tevi barot,
Tu jau nespēj neko dot,
Sniegt man pretī,
Balvas vietā.

Nemaņa – negaidīts viesis,
Krītot uz mūžiem var
Salūzt un izzust no realitātes,
Nemaņa – eņģeļu izraudātās
Bēdas, kas pārvēršas asaru pērlēs.

Tas nozīmē – pērles lēti maksā,
Bet iemesls ir dārgs.

Var mēģināt salauzt
Važas, kas mūs ar
Šejieni saista, velti,
Tas atspēko jebko.

Kur ir jūsu Dievs?!?

Vēl pēdējo reizi
Es skatos jums acīs,
Man jāiet būs prom,
Man jāiziet dzīvē.

Vēl pēdējo reizi
Es uzrunāju jūs,
Rīt mūsu ceļi šķirsies,
Un viss sliktais būs aizmirsts.

Un pēdējā reizē vairs
Neteikšu “Uz redzēšanos”,
Es teikšu “Ar Dievu!”.
Tas skan galēji un negrozāmi,
Bet tāda ir dzīve -
Nepielūdzama, pat nežēlīga.

Vēl pēdējo reizi,
Vēl pēdējais rokasspiediens,
Dāsni atvadu vārdi,
Un jūs sapratīsiet -
Man jāiet būs prom,
Man jāiziet dzīve,
Kas ir jau aizsākusies,
Tagad tā jāpabeidz
Līdz pēdējam līmenim.

Ja pietrūks spēka,
Tad citi pabeigs iesākto,
Nekas nav mūžīgs,
Bet nekas nepaliek nepabeigts.

“Mēs nevaram iepazīt
Citu cilvēku dižumu,
Jo mūsos pašos
Nav ne kripatiņas no tā”.
Nopeļot citus mēs
Visbiežāk izceļam
Sevi, slavējot.

Tā iekārtots cilvēks,
Bet tas nenozīmē,
Ka to nevar labot
Vai vismaz mēģināt.
Paturot kaut ko sev,
To var pazaudēt,
Ja dod un dāvā citiem,
Tad tas paliks tavs
Uz mūžu mūžiem.

Lai arī dzīve ir
Par īsu, tā nav
Tik īsa, lai nepietiktu
Dārgā laika
Līdzjūtībai un laipnībai.

Bieži liekās, kāds
Sajucis ir prātā,
Bet viņš tikai
Maina dzīves veidu.

Dzīve pārstāj melus liet,
Pasmaida un aiziet.

Ir kārtējais noziedznieks
Notverts uz vietas.
Nejau nozieguma,
Bet atrašanās vietā.
Viņš neko nedarīja
Un nebija darījis sliktu,
Viņš domāja savādāk
Nekā to darīja citi,
Un tas jau bija slikti.
Tā bija kļūda
Un ir joprojām,
Tāpēc, ka to nevar
Vairs labot un
Nevarēs nekad
Jo noziedznieks notverts
Kā vienmēr uz vietas.

Bet citiem ir darāmas
Kādas svarīgākas lietas,
Kas viņiem daļas
Gar brīvdomātājiem -
Viņiem galvas cietas,
Nevar iedauzīt pasaules
Gudrības sēklas.
Vainas plūdi
Nezin kur tu zūdi,
Bet uzmanies varbūt,
Viņu skatījumā
Tu būsi noziedznieks,
Kas notverts uz vietas.

No rīta
Un naktī,
Man acīs vien stāv,
Tas brīdis, kad
Dzīvība no zemes
Uz debesīm blāv.

Tev nav atļauts tiesāt,
Tev nav atļauts lemt.
Tavs prāts nav tavā miesā,
Tu spēj tikai vemt.

Bet iemesls šai lietai
Ir gaužām vienkāršots-
Ja tev nav tiesību lemt,
Tad tev nav pienākuma tiesāt.

Bet kādu brīdi
Var uzrasties cilvēks,
Kas piekritīs strādāt
Bez algas un prēmijām,
Šis cilvēks būs bende.
Viņš atļaus sev tiesāt,
Viņš būs pilnvarots lemt.
Viņa prāts nebūs viņa miesā,
Jēga viņa dzīvē būs
Faktā, ka tiesa nāk.

Ik katru reizi,
Kad tevi sauc,
Kaut kas nepazīstams, svešs,
Tad padomā,
Vai tas nav
Ziemeļzemes mežs.

Ar aukstiem vējiem-
Silda sirdi.
Ar sniegu sejā-
Un tu sāc dzirdēt.
Ar puteni ausīs-
Griež, kamēr klausīs.

Tomēr tie nav
Pēdējie spēki,
Kas spējam saucienam
Pretoties liek.
Jo asins ir bieza,
Kad laukā tā tiek
Un stāties pret miesu
Gars bieži mums liek.

…un brīdī tajā,
Kad Ziemeļzemi
Klās sārtains sniegs,
Ik mirkli uz priekšu
Visus asins mūs trieks.

Nepateicība-
Pasaules alga,
Vientiesība-
Pasaules prēmija,
Nežēlība-
Pasaules cena,
Kuru kurš katrs
Nevar atļauties maksāt.
Ir jau par
Vēlu, lai atvainotos,
Ir jau pulkstenis
Divi pēcpusdienā.

Visa pasaule
Apkārt ir drūma,
Visi ļaudis
Riņķī ir drūmi.
Ja sirds ir melna-
Nav vērts baltās
Drēbēs staigāt.

Viss, ko var zaudēt, ir laiks.
Ir izvēlei laiks.
Es izvēlos laiku.

Tu dari, kas darāms,
Bet padomā reiz,
Vai tas, ko tu dari
Būs kādam vajadzīgs?

Mēs cīnāmies par brīvību,
Mēs karojam par mieru.
Viss ir apgriezies otrādi,
Viss ir palicis svešs.
Nevienu nekas neuztrauc,
Visi tik mantu grib raust.
Tagad viss mainījies jau-
Tie, kas kādreiz dzēra,
Tagad sāk ticību sludināt.

Parazītisma vilnis,
Visus apsteidzis mūs,
Uz citu rēķina cenšamies dzīvot,
Kas tā dara, tie lēnām pūst.

Un pēdējais, ko aizejot
Cilvēki teiks:
“Piedodiet gan Dievs jūs sveiks!”