Cik tālu ļaudis
Savā dzīvē
Iet par tālu?
Cik reizes ar
Balsi skaņu piesauc?
Tas viss ir apnicīgi,
Izbālēt savos uzskatos,
No veca zārka celties,
Vēlāk atkal iekšā kāpt.
Vai tas atkal esi tu,
Kas visu laiku
Sūta mani kapā
Bet muļķība,
Kas pārmijas ar sirdsapziņu,
Bieži pārstāj izlikties
Par pasaules
Un rezerves
Prāta spējām.
Un bieži sanāk,
Beidzās viss,
Un tad gandrīz
No jauna sāk,
Lūgties atvasaras
Mirkļus, ko
Pēc dzīves ieaijāt.
Es laikam runāju
Svešā valodā-
Mani dzird, bet nesaprot.
Es laikam runāju
Melu valodā-
Mani dzird, bet netic man.
Es laikam esmu miris-
Mani uzlūko, bet nesaredz.
Es laikam esmu slims-
Manī neklausās, bet neizrāda
To, baidās, ka man
Nepaliek vēl sliktāk.
Es laikam esmu vājprātīgs-
Mani redz, bet neuztver nopietni.
Es laikam esmu policists-
Mani draugi pārvēršas naidniekos.
Cik ilgi vēl jādzird,
Ka nosodāt mani?
Cik ilgi vēl jāklausās,
Ka šeit esmu lieks?
Kas traucē jums
Vienkārši likvidēt mani,
Kā lieko, kā šķiru,
Kā zvēru, kā necilvēku.
Tas nemaksā pārlieku dārgi.
Vai kāds dzird,
Kas troksnī klusē?
Vai kāds melus
Par taisnību sauc?
Uz degošām kājām
Nostāvēt grūti,
Tomēr daudzi
Uz zemes vēl stāv.
Vai kāds redz
To, ko dzirdu es?
Vai kāds jūt,
To, ko saku es?
Un peklē
Tumsu nesaredz.
Pasaule tik plaša,
Tā nav tikai
Četras sienas.
Mans ķermenis
Spēkam ir par šauru,
Tas meklē ceļu uz āru,
Tomēr ir palicis
Man vēl kur iet.
Tāpēc nespied
Ar pirkstu uz laidņa,
Arī tev vēl ir
Ceļi, kur iet.
Viņa ir viena,
Viņa piedalās
Bīstamās spēlēs,
Viņa ir aizmirsta
Sāpju pilsētā.
Parādi ceļu,
Sadedzini tiltu,
Šovakar tas ir lieks,
Sāpju pilsētā klusums.
Sašķīst stikli
No krītošas glāzes,
Orhidejas izkūst,
Tu esi uz nepareiza ceļa,
Tas ved uz sāpju pilsētu.
Un pēdējā mirklī
Viņai pietrūkst drosmes,
Lai stobru pagrieztu
Sāpju virzienā,
Lai sāpju pilsēta zustu.
Pārāk liela daļa pasaules
Tad pazustu no zemes virsas.
Redzu sveicienam
Paceltu roku,
Bet roka nav
Sniegta man-
Tā pacelta
Pret debesīm.
Tas iedzen man dusmas,
“Nav piedošanas manī
Visu atlikušo mūžu.”
Bet par visu darīto
Ir jāmaksā,
Dažkārt arī par nedarīto,
Abās nozīmēs.
Pusnakts uzkāpa
Uz mana loga,
Laikam telegramma
Atsūtīta no rīta.
Man pietrūkst
Kaķa plaušu,
Jo viņam nepietrūkst
Spēka bēgt prom
No ienaidnieka – suņa.
Bet dzīvei virsū uzkrita
Sviestmaize uz jostas vietas.
Neviens nevar būt
Varonis, ja apkārt
Nav pareizie cilvēki.
Nav jēgas vairs tam,
Ko vari, ko gribi,
Pusnakts tumsa jau skan,
Tev būs, tu to zini.
Bet tomēr, ja
Tu to gribi,
Tad varbūt ar’ vari,
Un ja tu vari,
Tad cenu sev zini
Un cena nav maza,
Tā ir tavas vērtības
Cena, bet kāds
Var mēģināt
To pazemināt.
Bet … tu lido
Un tvert domas savas
Tev nesanāk – pārāk garas,
Bet … tu krīti,
No sava prāta augstumiem,
Domas neaizsniedzis.
Ir celties, atmosties
Un lidot laiks!
Pasaule tik ļoti tuvu,
Tomēr tā ir neaizsniedzama.
Pasaule ir ļoti plaša,
Tomēr tā ir maziņa.
Pasaule ir pilna ļaužu,
Tomēr tajā esmu viens.
Dzīvē pastāv gaisa daudz,
Bet līdz pusei smoku nost,
Jūtos pazudis
Un Dieva aizmirsts.
Eju turp, bet vēlos citur.
Esmu pats, bet domu nav.
Vājprāts.Es meklēju
Jūras plašumus,
Tur svaigākas krāsas,
Bet tomēr tur nav dzīves.
Kur tad tā ir?
Varbūt tur, kur manis nav.
Bet kā lai sevi aizstāvu no citiem,
Kā lai citus aizstāvu no sevis.
Vēl viss nav beidzies,
Tas tikai ir sākums.
Lai arī pēdējais
Rokas vēziens,
Lai arī sastindzis kliedziens,
Tikai vienīga sviedru lāse
Notek pār deniņiem
Un tad izžūst,
Tas ir tikai sākums.
Asi vārdi, skarbs skats,
To visu nevari izdarīt pats,
Tu neesi tam radīts,
Bet rādi, ka esi tāds,
Ka gribi tāds būt,
Bet beigas vēl nav
Saredzamas pie apvāršņa.
Likmes ir izdarītas,
Vai piepildīsies cerības,
Tas atkarīgs tikai,
No smadzeņu pagrieziena,
No rokas vēziena,
No stindzinoša kliedziena,
No vienīgās sviedru lāses,
No naida spēka
Un no katra paša.
Es vēlos noliegt
Jebkuru tēlu,
Es meklēju
Ideālu.
Domas apstājas,
Acis raugās tālu,
Vai aptrūcies ir
Ideālu?
Ir vīzija,
Bet jau par vēlu,
Uz pasaules nav
Ideālu.
Un krēslā atspīd
Seja bāla -
Stereotips par
Ideālu…
Saule…
Lietus…
Sajucis viss…
Jau sen
Nekas vairs nav,
Nav kā domāts,
Nav kā cerēts,
Nav nekāds…
Par vēlu raudāt,
Pēc tam vēl kliegt.
Par jokiem veciem
No lieka zviegt.
Ha…ha…ha…
Un nemaz jau ar
Nebija smieklīgi,
Faktiski nekas jau
Nav skaidrs.
Neviens jau
Neko neteica,
Bet visi pārprata…
…sajaukts ir viss…
…saule?
…lietus?
Nē – Sirds!