Pusceļš līdz debesīm,
Pusceļš no elles,
Pusdzīvi cilvēki
Un kustīgas lelles.
Puse no paveiktā,
Nepiepildītās cerības,
Bet var jau mēģināt -
Sapņi nav derības.
Puse no iespējām,
No kurām pusi neizmantošu.
Pusi es uzvarēšu
Un skauģus iemantošu.
Pusceļā dzīve
Un puse vēl ko iet…
Varētu braukt,
Bet nedaudz jāpaliek…
Skrienot garām,
Pacel acis,
Pasmaidi un gaidi,
Vai kāds ko sacīs?
Visi steidzas,
Aizņemti ar sevi
Un to kā veicas -
Neskatoties aizskrien prom.
Bet labi,
Ka tu tur biji,
Pacēli acis
Un nespārdīji -
Varbūt kādam
Pazudušas tās.
Diena. Tu nesaproti. Nesaproti neko. Nu vismaz tā izskatās. Bet vakar viss jau bija tik tikko skaidrs. Un tā vien šķita, ka nav iespējams kļūdīties. Šķita notiek kā vēlies. Vēlējies. Lai tā būtu. Taču acīmredzot nezināji, bet varbūt nezini vēl joprojām. Lai gan varbūt kādreiz sapratīsi. sapratīsi, ko vēlies un vai vēlies. Un varbūt jau rīt.
Ir grūti to visu pastāstīt, nepasakot neko, bet izstāstot visu. Varbūt tā nemaz nav pareizi, ja nepasaka. Jo tu vari nesaprast…
Diena. Tu nesaproti… Nesaproti neko… Nu vismaz… izskatās…
Diena. Tu nesaproti…
Diena. Tevis nav, jo tu esi TU…
Es tevi mīlu,
Bet man nav sirds.
Kāds mani gaida -
Ne auksts, ne silts.
Esmu paaudzies,
Daudz ko savādāk jūtu.
Dzīves ritējums mainījies,
Tagad d… prom tevi sūtu.
Nekad jau tā nebūs,
Ka tu būsi īsts,
Nekad jau tu nebūsi
Tik taisns un šķīsts.
Nekad jau tu neteiksi
Cik stiprs tavs vārds,
Jo mani tas neuztrauc,
Tavs vārds ir kā skārds.
Nekad jau tā nebūs,
Ka viss būs par vēlu,
Ka pasaule pazudīs
Vai samainīs tēlu.
Nekad jau tā nebūs,
Ka tu būsi tu,
Tu gribi būt cits -
Ar dzīvi kopētu.
Nekad jau tu nelūgsi,
Kaut ko lūdzamu,
Jo tu neesi dzirdams,
Kad ar tevi es runāju.
Līst lietus.
No zemes izlien sliekas.
Tu skrien,
Bet nav kur nolikt kāju vietas.
Tā tikai tev vai tomēr
Visiem liekas?
Gāž trešo dienu un
Zeme paliek cieta.
Sliekām meklējama cita vieta.
Tās rāpo prom -
Šī taka vēl nav ieta.
Tās nonāk klajā,
Plašā laukā, kas saucas iela.
Un mēģini nu
Iespraukties tai zemē!
Nav iespēja tur liela -
Es to nevaru un
Kur vēl slieka.
Cik patiesi,
Ka liekas izzudīs.
Tik neticami,
Ka liekas īsts.
Caur acu kaktiņu
Es pašķielēju,
Bet likās
Redzu tieši priekšā.
Tad jau laikam
Skatījos ar sirdi.
Jā, skatījos -
Un tu to dzirdi.
Es sēdēju…
Un ne jau TUR,
Kur varbūt padomājāt,
Bet upes krastā -
Jūs garām gājāt.
Tātad – sēdēju
Un biju daļa krasta.
Daļa koku, zemes
Un putnu nesaprastu.
Un ne jau, ka patika
Būt daļai no nekā un visa,
Vienkārši tā bija,
No rīta līdz kamēr gaisma dzisa.
Kur esmu tagad?
Kas esmu?
Vai esmu tālāk ticis?
Pārāk daudz jautājuma zīmju…
Nu vismaz priekš krasta…
Es apstājos,
Pirms katru soli spēru.
Un ilgi domāju,
Kad jaunas durvis vaļā vēru.
Es lidoju,
Jo daudz ko nokavēju,
Es nokritu,
Jo nesajutu vēju.
Es piecēlos,
Un sāku ātri skriet.
Es pakritu,
“…bet karavāna tālāk iet…”
Es sabirstu,
No SEVIS kļūstu SKAIDAS
Es sadegu…
Un mani pelni baidās…
Vientuļās takas,
Kas reiz apdzīvotas,
Pamestās mājas
Un eglīšu rotas.
Un var pat sajust
Kā viss reiz tur bija,
Bet redzēt var rētas
Un to kā pasaule dzija.