Vārds pa vārdam,
Tu lēnām dziesti,
Aizver acis -
Tik nepiespiesti.
Pat odi mūk,
Nevis asinis sūc…
Tu esi mirusi,
Tu dalies… tu jūc…
Tā kā jautājums un atbilde pa pusei -
Vai aizvērsies vai varbūt gribi klusēt?
Par maz… Par maz…
Prāta…
Par daudz… Par daudz…
Sūdu krātu…
Dzīvot pat īsti
Necenties.
Vainot citus
Jāpaspēj.
Domāju mirsti,
Bet tu tikai slimo.
Tev vaigi par tievu?
Nekaitini DIEVU!
Saucu jūs -
Metiet nost ieročus!
Šeit vajag
Lielākus!!!
Dzīve ir beigusies,
Sākas dzīres…
Paliec šeit un
Aizkavē šo brīdi.
Nu vai arī aizvācies
No trepēm.
Šeit pažarniekiem jāskrien.
Nu vai vismaz
Pavirzies malā,
Viņiem darbs darāms,
Bet tik atpūties.
Sāk lietus līt,
Pažarnieki nekur sen
Vairs neskrien.
Arī uz trepēm kluss.
Cilvēki baltos halātos
Rūpju pilniem vaigiem…
Kā kāmji rudenī…
Jauna dzīve
Kaut kur sākusies…
Kas nenomirs,
Tas mainīsies.
Viņi grib tevi
piespiest tevi
mīlēt sevi
Viņi alkst tevi
izģērbt kailu
lai tev salst
Nekam nav nozīmes
es neesmu svarīgs
Tas nav par krīzi
tas ir kaut kas garīgs
Nav nojausmas
ko viņi gaida
D**š vai tikai
Viltīgi smaida
Piecelies pamosties
Apsēdies aizveries
Piecelies aizvācies
Neelpo Aizvelies
Samaksā pieēdies
Pastrādā padzeries
Paskraidi atspiedies
Nomirsti izbeidzies
Neesi man ienaidnieks,
Jo pret tevi zobenu
Es necirtīšu, tu to zināji,
Bet spekulē uz to.
Pārdod manus solījumus
Citiem, par lētu naudu.
Tas aizskar visvairāk,
Ka manis vairs nav
Jūsu atmiņā, acīs. Nav!
Viens vārds izsaka visu.
Nebūtība.
Vieta starp trijiem faktoriem :
Zemi, debesīm
Un mani.
Izvēlies pats savas sāpes,
Nelien manās, sāpēs
Tev ne man, tāpēc nelien!
Tav vēl ir jādzīvo!
Lai runā Sirds,
Lai klusē Svins!
Lai piedod mums
Dievi un varoņi,
Ka tik daudz
Par tiem ir samelots,
Balts par zeltu nomelnots.
Katrs grib mīkstu paklāju
Bet … lai cik ir prasītāju,
Gandrīz visi saņems atbildi “nē”!
Tas tāpēc,ka labi advokāti,
Ir, visnotaļ, slikti kaimiņi.
Tu uzkliedz viņa sunim,
Lai nečurā uz tavas sētas,
Bet viņš jau tevi uz tiesu stiepj.
Vienīgā lieta,kas nemainās
Ir visa veida pārmaiņas.
Bet der iegaumēt,
Ka četri izdara trīs reizes
Vairāk nekā viens.
Vienīgais,kam neviens
Negrib ticēt,ir patiesība.
Un,ja kamielis iet uz Meku,
Tas nenozīmē,ka šis ir svētceļotājs.
Uz balkona iznāk sieviete svaiga,
Noraugās tālumā,
Sakārto seju,smaida.
Atskan kliedziens:”Vai uz pasaules
Vēl ir vīrieši?”
No pirmā stāva,neizpratnē,
Atskan jautājiens,kā skatē:
“Kas? Ko? Tev ir, ko iedzert?”
Tā arī paiet,tā pilsētas dzīve
Daudzstāvu komunālintīmajās mājās,
Nočuksti vārdu,viss “padjezds” jau kājās,
Sanāk pie durvīm, mīļi aplamājās.
Tas viss ir labi,
Jo ļaudīm vajag just,
Sev pie kājām drauga plecu,
Nevis pamācītāju vājprātīgu, vecu.
Patiesi, kas manos vārdos klausās,
Ieplūst jūras svaigums tam plaušās.
Ja es sajaucu kādu teikumu,
Tad vienīgi šo četru pantu veikumu.
Bet var jau būt,
Ka tikai krītot,
Sāk acis atvērties
Un aizmirst bīties.
Un var jau būt,
Ka tieši krītot,
Ir pazudis viss saprastais,
Lai atdotu, kas pārdots.
Taču gan jau tā,
Ka tieši krītot,
Var pieredzēt un atrast,
Izgaršot, tad izvēlēties.
Bet nevar būt,
Ka atkal krītot
Var iespēt atrast
“Spēles” noteikumus.
Un tieši tad,
Kad visi – krītot -
Saskata un neaplūko,
Izgaršo, bet nenovērtē,
Uzklausa, bet nesaprot,
- Dzīve iestajusies fāzē -
“TUKŠUMS”…