Es sēdēju…
Un ne jau TUR,
Kur varbūt padomājāt,
Bet upes krastā -
Jūs garām gājāt.
Tātad – sēdēju
Un biju daļa krasta.
Daļa koku, zemes
Un putnu nesaprastu.
Un ne jau, ka patika
Būt daļai no nekā un visa,
Vienkārši tā bija,
No rīta līdz kamēr gaisma dzisa.
Kur esmu tagad?
Kas esmu?
Vai esmu tālāk ticis?
Pārāk daudz jautājuma zīmju…
Nu vismaz priekš krasta…