Uz balkona iznāk sieviete svaiga,
Noraugās tālumā,
Sakārto seju,smaida.
Atskan kliedziens:”Vai uz pasaules
Vēl ir vīrieši?”
No pirmā stāva,neizpratnē,
Atskan jautājiens,kā skatē:
“Kas? Ko? Tev ir, ko iedzert?”
Tā arī paiet,tā pilsētas dzīve
Daudzstāvu komunālintīmajās mājās,
Nočuksti vārdu,viss “padjezds” jau kājās,
Sanāk pie durvīm, mīļi aplamājās.
Tas viss ir labi,
Jo ļaudīm vajag just,
Sev pie kājām drauga plecu,
Nevis pamācītāju vājprātīgu, vecu.
Patiesi, kas manos vārdos klausās,
Ieplūst jūras svaigums tam plaušās.
Ja es sajaucu kādu teikumu,
Tad vienīgi šo četru pantu veikumu.