Pazudušie pieraksti bērza tāsī

Mīļā, saule,
Dārgais, vējš,
Man vairs daudz nav atlicis,
Pulkstenis ir apstājies,
Dzeguze vairs nerādās.
Laikam vairāk nav, ko teikt,
Laikam vairāk nav nekā.
Tomēr nevaru nostāties
Pret faktu, ka
Domājat par mani.

Nav jau garantijas man,
Ka pulksteni vairs
Uzvilkt nevar.
Tomēr baidos no
Reālās dzīves.

Mīļā saule,
Dārgais vējš,
Pasniedziet man
Baltos spārnus,
Traukšos prom
Un vērošu no augšas,
Ko jūs teiksiet
Visi… vispār… vienmēr…

Dzīvam esot
Biju ellē,
Tagad varbūt
Glābsi mani,
Cits neviens
To nespēj… vairs!

Mīļā, saule,
Dārgais, vējš,
Kam gan jūs
Mani triecat cauri.
Sākums bija tik daudzsološs,
Te pēkšņi viss
Apgriezās šķērsām.

Rokas man vairs
Neklausa prātu,
Sirds mana sāk
Patstāvīgi dzīvot,
Neprasot pašam neko.
Galva plīst vai
Pušu no dzīves,
Tur viss ir tik raibs un greizs.

Mīļā, saule,
Dārgais, vējš,
Es ticēju, ka
Zināt, kas darāms.
Jums prātā viens,
Man domas citas.
Kāpēc jums bij’ vajadzīgs
Katru manu soli vadīt?
Tikai dēļ tā visa,
Man ir grūtāk… būt.

Taisnība ir darīta,
Viena – tev,
Bet vai arī man?

Grūti atrast realitāti,
Turot acis ciet.

Šis ir vekals
Visiem svētkiem un svētiem.
Un tomēr cenas augstas,
Laikam ar pievienotās
Vērtības nodokļa bezvērtību.
Debesu numeroloģija,
Ir zvaigžņu vērtības kritiens,
Kā cilvēks, kas nevienam
Nav vajadzīgs.
Kam visa jēga papēžos
Un paklausībā citiem.
Bet kamdēļ jāklausās ir citos ?
Vai savas galvas, prāta, domu
Ir par maz, vai citi ir gudrāki,
Vai pasaulē valda vien
Despotisma sērga ?

Karš! Tas ir tas, kas
Visus novedīs kapā.
Karš! Tas ir tas, ar ko
Nevainīgas dvēseles kapā.
Karš! Tas ir tas, kā dēļ
Visus mūs ierakstīs
Mirušo lapā.

Lāčplēsis iekrita
Trīsdimensiju sinepēs,
Bet izkļut spēja
Tikai no divām.

Es šodien tiešām slikti jūtos,
Ko varētu nozīmēt tas?

Varbūt tāpēc, ka netīrās glāzēs ir kvass,
Un kopā ar dvēseli tas nesapas.

Ieslādzu televizoru -
Atkal lēts ūdens un
Vārīti rudzu milti,
Laikam veģetāriešu raidījums.
Ieslēdzu radio -
Kā vienmēr svešas asaras un smiltis.
Tiešām – pārraide no saeimas.

Nāk no tautas,
Nostājās pret to,
Tēlo draugus,
Pēc tam nodod.
Par ko es?
Tak par to pašu -
Par neko…

Bet tādus jāliek cietumā
Nevis algu jāmaksā.

Rudzu milti
Izbirst smiltīs.
Sveši tilti
Sagrauj ciltis.
Migla saskrienās ar žēlastību,
Saplūst kopā, paliek komā,
Sadalās un iznāk ārā :
Skopums, skarbums,
Slimo dvēseļu patvērums
Bez izejas durvīm…
Un tu – kails un dumjš,
Kā nupat dzimis.

Pirms divsimts gadiem,
Varbūt trīs simtiem.
Es ceļoju pa pasauli,
Kurā attieksme pret mani
Nav vēl mainījusies šodien.
Nācās pļāpāt par cenu
Celšanos ar sfinksām.
Citi neredz sauli dzimstam.

Visiem ir tuvāka nauda
Un netīra bauda.
Kas viņiem svarīgāks ir par to,
Kā vienīgi finanses sakārtot.
Vai visu pasaules naudu
Var paņemt līdzi kapā,
Smaidi lai arī dzīve dzen kapā.
Šis dzīves skolu ierauga lapā,
Tas nekas, ka tā ir skuja.
Varbūt, ka tā ir labāk -
Citi nesapratīs.
Tu būsi viens vienīgs
Uz visas zemes ,kas
Māk to lasīt,
Īstas tiesības sev prasīt.
Neapskauj savu tiesību morāli,
Tā nožņaugs tevi tāpat.

Saule uzkāpj pēcpusdienā,
Dzīve aiziet prom.
Nav nevienam spēka runāt,
Visi tikai kliedz.

Kliedziens pārtop sāpju balsī,
Visu savāc sev.
Slepkavības motīvs galvā
Izpildījuma tai nav.

Kā gan godīgi šeit dzīvot
Dzīvei skrienot prom.
Operācija ar spēku,
Spēku nevar just.
Saprotams, ja izdevusies-
Brīvība var zust.

Kliedziens pārtop dzīves liesmā
Pretī neprasot neko.
Saprāts aiziet, drosmes nav,
Lai teiktu:”Jūs es mīlu!”
Piedodiet, ja varat, lūdzu
Man par to, ka vīlu
Jūsu cerības un prātus
Pašus projām dzinu.

Dzelzs doma iedūrās man galvā,
Pārējais ir mazsvarīgs,
Sāpes pārsviežās uz sirdi,
Dzīve iziet prom.

Par naudu tu esi
Gatavs uz visu.
Bet pat tad, ja
Smadzenes tu izmantosi,
Šaubos vai leģionā iekšā tiksi.
Lai arī tev ir spēks,
Viņš tev ir ķieģeļa attālumā
No smadzenēm un prāta.
Toties citi-zinību pieredze, kam krāta
Droši tur iekšā tiks,
Tas nav svarīgi, ja tur
Puse arī paliks.
Paliks smaga vēja
Vieglo roku spējā
Tvēriena ziņā.
Daži draugu atmiņā.

Pa upi peld vientuļa
Zoss spalva, straume
Viņu dzenā šurpu turpu,
Pavelk zem ūdens,
Pēc brīža izmet laukā, kā
Nevajadzīgu rīsu
Saskābušo putru.
Drīz tā pazūd, atmiņas
Par šo vēlās izsteigties līdz.
Pa dzīvi iet cilvēks vientuļš,
Divām rokām divām kājām,
Skumjšs-varbūt izmests no mājām.
Likteņa aksiomas to liec, griež,
Spiež uz ceļiem, liek pa ceļiem…grantētiem staigāt.
Bet beigās, beigās liktenis izspēlēs bēgošo kāju zīmi,
Un…viss, jo trumpjus nosaka viņš.

Dzīve – fatāla steiga,
Dzīve – pārsteidzības beigas,
Dzīve – eksistences laiva
Un smaidīgs nāves laivinieks.
Tu mirsi, laiviniek,
Jo nepārzini debesu ķīmiju.

Tev granātu atņēma,
Aiztrieca mājās.

Adrenalīns ieplūst vēnās,
Kokaīns ieceļo nāsīs,
Bet tālvadības pults
To nevar patīt uz priekšu.
Neiztīrāms paklājs
Uz samazgām skatās,
Saplēsts skūpsts,
Veci glāsti,
“Ķieģelis” uz ceļa,
Aiztek prom uz asfaltu.
Dzīve – fatāla nāve,
Dzīve – kastaņu blīve,
Dzīve – laterna bez lampas.