Nevajag skatīties
Saindētā ūdenī,
Attēls piesūksies
Ar stipru indi,
Var pazaudēt
Otru sevi.
Rudens paņem
Krāsu paleti no galda,
Tumsa nokrīt uz ielas,
Salauž kāju pa daļām,
Tāpēc, ka ir nepilnvērtīga.
Mēs lēnām paliekam
Par dzīves pelniem,
Bet esam cilvēki
Pēc satura.
Debesīs es vēroju zvaigznes,
Kāds paspēja par tādu kļūt.
Bet pārstāja būt par cilvēku
Un pelniem, pie reizes.
Nakts…
Kad pienāk rīts,
Pudele jau sasitusi
Savu kaklu,
Gaida, kad varēs pielieties
Līdz augšai pilna.
Slapja vilna,
Mēness aug.