Tā kā Posterous grasās vērties ciet, tad jaunā dislokācija lapai ir pamainījusies, bet nu adrese ir tā pati.

Un kā iet tev? 
Man viss pa vecam...
Mirst pasaules...
Bet mēs pāri
Savām pakaļām lecam.

Mēs stulbi smaidījām,
Un gājām cieši blakām
Tā klusējām un slājām
Līdzās govju kakām.

Sniegbalti ķermeņi
Pār laukiem klīst.
Nespēj vairs norimties
Sirds pušu plīst.

Paiet un apstājas
Nokrīt un pieceļas.
Laime no apvāršņa
Nenāk vairs līdz.

Bet liktenis spēlējas
Atkal uz divročiem
Ar saules līkločiem
Dažādiem līkročiem.

Tukšums pret klusumu
Es pats sevi putinu,
Pats sevi saldēju,
Es pats sava ziema.

Es esmu nesaprašana.
Es esmu savas šaubas.
Es savas acis atveru.
Un aizveru no jauna.

Es noteikumus aizmetu.
Šo spēli nespēlēšu.
Man nepatīk vairs dambrete.
Par maz tai spēlē krāsu.

Nav visa dzīve balts vai melns.
Nav – pareizi un nepareizi.
Es neesmu vien tik dēļ tā
Lai pierādītu sevi,
Lai krāsās sniegu zīmētu
Un iztukšotu zemi.

Par garu pauze izvērtās
Un atdalīja saknes.
Par augstu sapņi lidinās,
Tā radot citas blaknes.

Pazuduši sapņi
Pazaudēta gaisma
Tā šis mirklis vieno
Tā, ka mūžība to šķir

Neatrastie vārdi
Bezkrāsainas ilgas
Kaut kur visā tajā
Dzīvi ļaudis klīst

Nesaņemtais smaids
Nepasniegtais skūpsts
Visa dzīve paliek
Nedaudz aizelsusies

Nogurušas acis
Piesedz smagi plaksti
Kafija uz grīdas
Bet tu tik raksti…
raksti…

raksti…

We have new life
We have new dreams
Discard all strife
Now bright it seems

We pray our gods
We ask for more
Ignore the odds
It’s time to score.

Take your chance
Don’t loose control
Smile in advance
This is my goal.

And when time comes
For a substitution
Raise both your thumbs
We are evolution.

Es nāku gar krastu
Ar ziņu neparastu.
Lai mieru rastu,
Pakāru pie pasta

Šie ņemās un rausta,
Gar stūriem tausta,
Ķerās pie skausta…
Tramīgi – pārāk auksta.

Tā taču sveša ziņa!
Es taču neesmu blēdis!
Pievīla atmiņa…
Ehh – “labāk būtu ēdis…”

Bet, ja jau par traku,
Varēju nekārt to mītu -
Ja vienalga, ko saku,
Labāk izlikšu tvītu.

Vārds pa vārdam,
Tu lēnām dziesti,
Aizver acis -
Tik nepiespiesti.

Pat odi mūk,
Nevis asinis sūc…
Tu esi mirusi,
Tu dalies… tu jūc…

Tā kā jautājums un atbilde pa pusei -
Vai aizvērsies vai varbūt gribi klusēt?

Par maz… Par maz…
Prāta…
Par daudz… Par daudz…
Sūdu krātu…

Dzīvot pat īsti
Necenties.
Vainot citus
Jāpaspēj.

Domāju mirsti,
Bet tu tikai slimo.
Tev vaigi par tievu?
Nekaitini DIEVU!

Saucu jūs -
Metiet nost ieročus!
Šeit vajag
Lielākus!!!

Dzīve ir beigusies,
Sākas dzīres…

Paliec šeit un
Aizkavē šo brīdi.
Nu vai arī aizvācies
No trepēm.
Šeit pažarniekiem jāskrien.

Nu vai vismaz
Pavirzies malā,
Viņiem darbs darāms,
Bet tik atpūties.

Sāk lietus līt,
Pažarnieki nekur sen
Vairs neskrien.

Arī uz trepēm kluss.
Cilvēki baltos halātos
Rūpju pilniem vaigiem…
Kā kāmji rudenī…

Jauna dzīve
Kaut kur sākusies…

Kas nenomirs,
Tas mainīsies.

Viņi grib tevi
piespiest tevi
mīlēt sevi

Viņi alkst tevi
izģērbt kailu
lai tev salst

Nekam nav nozīmes
es neesmu svarīgs

Tas nav par krīzi
tas ir kaut kas garīgs

Nav nojausmas
ko viņi gaida

D**š vai tikai
Viltīgi smaida

Piecelies pamosties
Apsēdies aizveries

Piecelies aizvācies
Neelpo Aizvelies

Samaksā pieēdies
Pastrādā padzeries

Paskraidi atspiedies
Nomirsti izbeidzies

Neesi man ienaidnieks,
Jo pret tevi zobenu
Es necirtīšu, tu to zināji,
Bet spekulē uz to.

Pārdod manus solījumus
Citiem, par lētu naudu.
Tas aizskar visvairāk,
Ka manis vairs nav
Jūsu atmiņā, acīs. Nav!

Viens vārds izsaka visu.
Nebūtība.
Vieta starp trijiem faktoriem :
Zemi, debesīm
Un mani.
Izvēlies pats savas sāpes,
Nelien manās, sāpēs
Tev ne man, tāpēc nelien!
Tav vēl ir jādzīvo!

Lai runā Sirds,
Lai klusē Svins!

Lai piedod mums
Dievi un varoņi,
Ka tik daudz
Par tiem ir samelots,
Balts par zeltu nomelnots.
Katrs grib mīkstu paklāju
Bet … lai cik ir prasītāju,
Gandrīz visi saņems atbildi “nē”!
Tas tāpēc,ka labi advokāti,
Ir, visnotaļ, slikti kaimiņi.
Tu uzkliedz viņa sunim,
Lai nečurā uz tavas sētas,
Bet viņš jau tevi uz tiesu stiepj.

Vienīgā lieta,kas nemainās
Ir visa veida pārmaiņas.
Bet der iegaumēt,
Ka četri izdara trīs reizes
Vairāk nekā viens.

Vienīgais,kam neviens
Negrib ticēt,ir patiesība.
Un,ja kamielis iet uz Meku,
Tas nenozīmē,ka šis ir svētceļotājs.

Uz balkona iznāk sieviete svaiga,
Noraugās tālumā,
Sakārto seju,smaida.
Atskan kliedziens:”Vai uz pasaules
Vēl ir vīrieši?”
No pirmā stāva,neizpratnē,
Atskan jautājiens,kā skatē:
“Kas? Ko? Tev ir, ko iedzert?”

Tā arī paiet,tā pilsētas dzīve
Daudzstāvu komunālintīmajās mājās,
Nočuksti vārdu,viss “padjezds” jau kājās,
Sanāk pie durvīm, mīļi aplamājās.

Tas viss ir labi,
Jo ļaudīm vajag just,
Sev pie kājām drauga plecu,
Nevis pamācītāju vājprātīgu, vecu.

Patiesi, kas manos vārdos klausās,
Ieplūst jūras svaigums tam plaušās.
Ja es sajaucu kādu teikumu,
Tad vienīgi šo četru pantu veikumu.

Bet var jau būt,
Ka tikai krītot,
Sāk acis atvērties
Un aizmirst bīties.

Un var jau būt,
Ka tieši krītot,
Ir pazudis viss saprastais,
Lai atdotu, kas pārdots.

Taču gan jau tā,
Ka tieši krītot,
Var pieredzēt un atrast,
Izgaršot, tad izvēlēties.

Bet nevar būt,
Ka atkal krītot
Var iespēt atrast
“Spēles” noteikumus.

Un tieši tad,
Kad visi – krītot -
Saskata un neaplūko,
Izgaršo, bet nenovērtē,
Uzklausa, bet nesaprot,
- Dzīve iestajusies fāzē -
“TUKŠUMS”…

Mazliet…
Mazliet vēl…
Vēl mazliet uzkavējies!
Žēl…
Tev žēl…
Žēl tev manis???

Nu… piedod… atvaino…

…par to,
Ka tev tā sāp,
Ka pāri nodarīts.
…par to,
Ka esi…
Ka tāda esi…
Ka vispār esi!!!

Žēl…
Tiešām žēl…
Žēl tiešām,
Ka pateicu tā,
Ka pateicu tā toreiz…
…pašā sākumā…

Nesaproti…
Tomēr nesaproti…
Nesaproti tomēr ko darīt???

!!!EJ!!!

vientulība vientiesīga
saprašana nesaprasta

gudrs vājprāts
atrasts zudums

pārpilns tukšums
izkliegts klusums

melna gaisma
dzīva nāve

melīga taisnība
sajaukta kārtība

taisnīga liekulība -
STABILS HAOSS!!!

vai turpināt?–
-> patiesa tu!!!

Nākošais solis
Uz tukšumu ir
Klusums.

Apklusti!

Nākošais solis
Uz nāvi ir
Dzimšana.

Piedzimsti!

Nākošais solis
Uz dzīvību ir
Domas.

Padomā!

Nākošais solis
Pirms tukšuma ir
Nāve.

Nomirsti!

Ir stundas aizgājušas,
Ir pagājis kāds laiks.
Smaids tavās acīs tumšās
Ir bāls un biezs kā tvaiks.

Es kādu laiku nebiju,
Es biju svešā malā,
Lai arī esmu atgriezies,
Tu mani skaļi lamā.

Par ilgi sienu nepļautu
Un aizaugušo dārzu,
Par tavu sirdi salauztu,
Un veco, sirmo bērzu.

Bet nebiju es aizgājis
Tik ļoti tālu taku,
Tu tomēr juties pamesta,
Vienalga, ko es tagad saku.

Man dzīvē savas vērtības,
Lai arī dažreiz maldos,
Pats vākšu dzīves gudrību
Un arī ķiršus saldos.

“Sēdi tur un
Nekusties!”
Teica kāds
Vājprātis piedzēries.

“Tu varēsi redzēt
Noieto dzīvi!”
Vecā mēle
Locījās stīvi.

“Bet tas būs
Viss tavs darītais!”
Čukstēja vīrs
Un pats nobīstas.

“Pārdomā, vai
Tu to gribi!”
Vīrs piebilda
Un nokrita stīvi.

Atļauj man runāt
Un atļauj man pateikt,
Ļauj domu izteikt,
Neaizbāz muti.

Tu daudz ko
Gribētu dzirdēt
Un daudz ko
Lai noklusēju…

Man pietiek reiz,
Cik daudz gan var
Tērēt laiku,
Kāpēc man mānīt sevi?

Ko gribēju teikt?
Kas neliek man mieru?
Likās, ka tu,
Bet vai tu tā būtu?

Virs galvām skrien putni,
No akmeņiem bēg.
Tie bēg un neatskatās
Neskarot zemi.

Un tagad tie sapņo,
Redz nākotni savu
Un šķiet viņi saprot…
…
[Starp citu -
pil ūdens pār kāršu kavu].

Un akmeņi krīt,
Nav izvēles tiem.
Neredz tie vīzijas,
Nav tajos viertas sapņiem.

Esmu notriekts zemē,
Es piederu tai,
Esmu smagāks par gaisu,
Atvērts īstenībai.

Pārstāj raudāt pasmaidi.
Pat ja asaras jau birst,
Atstāj bēdas, aizmet sāpes,
Lai tās visas mirst.

Cilvēks pats rada,
Laimi savu -
Gan krītošās zvaigznes,
Gan atrasto pakavu.

Un nevajag mainīt
Vai censties atcelt to,
Lai tā vienmēr paliek -
No tagadnes uz dienu jaunāko!

Tas rīts ir uzausis,
Kad jāpasaka paldies.
Jāsakārto domas,
It visu kur tu maldies.

Deg zāle pērnā
Un ēnas klusi aizies.
Bet neej līdz,
Tu viņām tikai maisies.

Tik vien tās pretrunas -
Mēs ēnas paši esam,
Uz tām mēs uzveļam,
Ko paši nepanesam.

Es pamostos naktī,
Un asaras acīs,
Par brīvību svešu,
Par tukšumu sirdī,
Par tevi, par sevi…
…un sniegu pirtī.

Es aizmigt vairs nevaru,
Es asarās mirkstu,
Par sāpēm, ko just,
Par melīgu taisnību,
Par jums un par mums,
Par dienu un nakti…
…un sauli, kas kūst.

Es aiziet vēl nevaru
Un asarās žūt.
Man vēl ir jādzīvo
Par tevi, par sevi,
Par mums un par jums.
Par pagātni, tagadni
Un to, kas vēl būs.